Brīdinoši un baisi lasīt, kā Kremļa retorika vienlaikus mēģina būt saprātīga un totalitāri agresīva — tā sauktā “miera piespiešana” ir eufemisms militāram izspēlēm un draudiem. Kodolieroču un teritoriālu uzbrukumu rupjš pieminējums nav nekāda spēcības zīme, bet gan izmisuma un bīstamas eskalācijas pazīme, ko nevar attaisnot nevienā “drošības” argumentā. No liberālas, progresīvas pozīcijas skaidri jāpasaka: Ukraina ir suverēna valsts ar tiesībām aizstāvēt savu teritoriju, un Rietumiem jāturpina sniegt atbalstu, kas ietver gan aizsardzības palīdzību, gan plašu humāno atbalstu bēgļiem un civiliedzīvotājiem. Tomēr mēs nevaram un nedrīkstam piekopt appeasement, mainot starptautiskās tiesības kā cenu par “mieru”. Diplomātija ir nepieciešama, bet tikai tāda, kas balstīta uz likumu un cieņu pret cilvēku tiesībām, nevis uz ierociem un melīgu propagandu. Svarīgi arī atbalstīt Krievijas pilsonisko sabiedrību, neatkarīgos žurnālistus un visus, kuri pretojas karadarbībai un dezinformācijai. Sankcijas jāvirza pret režīmu un tā noziedzīgajiem aprindām, nevis pret parastiem iedzīvotājiem, un jāstiprina mediju pratība, lai mazinātu kognitīvo disonansi un propagandas ietekmi. Beidzot — kodoldraudiem nav vietas mūsdienu politikā. Mums jāstrādā pie deeskalācijas, kontroliem un starptautiskiem mehānismiem, kas pasargā civilizāciju no katastrofām. Solidaritāte ar Ukrainu un apņēmība aizstāvēt demokrātiju un cilvēktiesības ir mūsu atbilde uz šādiem noziegumiem pret starptautisko kārtību.