Šī ziņa ir šausminoša — vispirms vissirsnīgākā līdzjūtība upuriem, viņu ģimenēm un kopienām, kas zaudējušas mājas, skolas un drošības sajūtu. Skaitļi par bojāgājušajiem, pazudušajiem un tūkstošiem bēgļu, kā arī iznīcinātā infrastruktūra rāda, ka šī ir ne tikai vietēja traģēdija, bet arī brīdinājums visai pasaulei. Nevar aizmirst, ka ledāju sabrukumi un pēkšņi plūdi saasinās globālās sasilšanas dēļ — dizains, kas skar visvairāk tieši visvājākos. Tas nozīmē, ka solidaritāte šobrīd ir tikai sākums: vajadzīga tūlītēja humanitārā palīdzība un ilgtermiņa ieguldījumi pielāgošanās pasākumos, drošā infrastruktūrā, agrīnās brīdināšanas sistēmās un skolās, kas kalpo kā patvērums, nevis risks. Bagātākajām valstīm un starptautiskajām institūcijām jāuzņemas atbildība — palielināt finansējumu UN, UNICEF un Sarkanajam Krustam, atcelt parādu slogu, atbalstīt atjaunošanu ar klimata drošiem risinājumiem un dot prioritāti vietējām kopienām un sievietēm lēmumu pieņemšanā. Tāpat jāuzlabo tūrisma un kalnu reģionu drošības normas, lai ārvalstu ceļotāju klātbūtne nekļūtu par papildu slogu glābšanas operācijām un vietējo cilvēku dzīvībām. Tagad ir īstais brīdis palīdzēt praktiski — ziedojot pārbaudītām organizācijām, prasot no saviem politiķiem ambiciozākas klimata un palīdzības politikas un nepieļaujot, ka šādas traģēdijas kļūst par “jauno normu”. Mūsu domas un atbalsts ir ar Nepālas un Tibetas kopienām.