Esmu ievērojis, ka lielākie “cīnītāji” pret jebkādu Rīgas modernizāciju ir tie, kas Rīgā nedzīvo, bet kādreiz iegādājušies īpašumus Pierīgā vai vēl kaut kur tālāk un tagad dzīvo tur. Viņus acīmredzami nomāc arvien pieaugošs resentiments un neatvairāma sajūta, ka ir “iegrābušies”. Tad, kad viņi iegādājās vai uzbūvēja īpašumu Pierīgā, tas skaitījās baigi prestiži un pagodinoši. Ārpus tās putekļainās, mašīnu izplūdes gāzu piesmirdinātās pilsētas svaigā gaisā, kur varu iziet basām kājām zālītē un liegi vērot saulrietu. Tas, ka viņi paši ar saviem džipiem to pilsētu piesmirdināja, tas, protams, neskaitījās. Lai taču tas plebss, kas tur tajos asfalta džungļos dzīvo, elpo. Kāda gan man gar viņiem, lošiem, daļa? Tā viņi ilgus gadus domāja. Taču laiki iet un viss pamazām mainās. Civilizētajā pasaulē jau sen pārgājusi mode uz dzīvi “piepilsētās”. Tā braukāšana katru dienu stundu uz darbu un stundu atpakaļ, sēdēšana sastrēgumos vairs neskaitās ne prestiža, ne pagodinoša. Arī milzīgais, lepnais vāģis vairs nav nekāds “augsta” statusa simbols, bet gan pierādījums, ka savā attīstībā esi iestrēdzis pagājušā gadsimtā. Pilsētu centri visā pasaulē atdzimst un iegūst modernu, cilvēkiem pievilcīgu veidolu, kur prioritāte ir gājējs, velobraucējs, sabiedriskais transports. Kur valda zaļumi, nevis daudzjoslu brauktuves. Automašīna šajā modernajā ekosistēmā ir nevēlama. Prestiži un pagodinoši ir dzīvot šajā modernajā, pievilcīgajā vidē pilsētas centrā vai tuvu tam, nevis kaut kur “ellē ratā” – Ropažos, Dreiliņos, Ulbrokā un tamlīdzīgi. Ulbrokā un visās citās mārupēs dzīvojošie padoties negrib. Tāpat kā atzīt savu zaudējumu. Viņi par katru cenu cenšas bremzēt Rīgas attīstību un cenšas to saglabāt tādu, kāda tā bija toreiz, kad viņi par savu dzīves vietu izvēlējās nomali, kas toreiz šķita sapņu kalngals. Jo Rīga pelēkāka, atpalikušākā, jo vairāk asfalta džungļos iekalta, jo viņiem labāk, jo tad dzīve “ellē ratā” vismaz vienā ziņā spēs pozitīvi konkurēt – zaļumā un tuvumā dabai. Tiklīdz arī Rīgas centrs kļūs zaļš un pievilcīgs, tā viņu piepilsētas tuvums dabai zaudēs savas konkurences priekšrocības. Tāpēc no rīta līdz vakaram jālamā tie, kas kaut ko dara, lai Rīga kļūtu skaistāka, dzīvošanai pievilcīgāka un atgūtu Baltijas metropoles statusu. P.S. Tas attiecas ne tikai uz Pierīgā dzīvojošajiem, bet arī uz tiem, kas dzīvo tālākos Rīgas guļamrajonos un uz centru raugās ar “skābo vīnogu” skatienu. #Rīga #modernizācija #attīstība
